Valdorfa izglītības kustība veido starptautisku tīklu, kurā atsevišķas Valdorfa skolas ir autonomas un piedalās vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā tīkla līmenī.
Kopēja izpratne un savstarpēja apmaiņa reģiona, valsts vai starptautiskā mērogā stiprina katras skolas darbību. Šāda izpratne par dalību plašākā kontekstā var izpausties, veidojot partnerību ar skolām citās valstīs, kā arī palīdzot skolām to iedibināšanas laikā vai tām, kas saskaras ar grūtībām. Skolotāju, vecāku vai skolēnu pārstāvju piedalīšanās reģionālās, nacionālās un starptautiski organizētās sanāksmēs, kā arī tālākizglītībā un konferencēs ir arī daļa no šī konteksta.
Vienam otra apzināšanās, kā arī būt harmonijā ar galvenajām iezīmēm veido iekšējo sasaisti; kamēr izolācija, nišas esamība un nevēlēšanās sadarboties traucē to. Tas ietver arī to, ka Valdorfa skolas saredz un identificē sevi kā daļu no sociālā konteksta savā apkārtnē un sabiedriskajā dzīvē.
Skolas identitāte
Katra skola ir unikāla. Tās identitātes pamati ir tas, kā tā pastāv, ar visām tās īpašajām iezīmēm, ieguvumiem un attīstības iespējām. To nosaka tās attīstības vēsture, tās atrašanās vieta un reģions, vecāki-dibinātāji un skolotāji, kuri iespaido skolas organismu. Turklāt skolas identitāte balstās izglītošanas mākslas- valdorfizglītības, ko ieviesa Rūdolfs Šteiners, pielietojumā.
Cik lielā mērā šāda izglītības māksla, kā to raksturojis un aprakstījis Rūdolfs Šteiners, var sekmīgi īstenoties praksē un kā tā atspoguļojas klasē un skolotāju darbā, ir atkarīgs no apstākļiem katrā skolā. Tas attiecas uz pedagoģiju, kā skolotājs darbojas ar skolēniem, mācīšanas metodiku, skolotāja apiešanos ar saturu, un kā pasniedz mācāmo materiālu (vielu).
Vienlīdz svarīgs jautājums par to, vai tiek pielietoti šīs izglītības mākslas mācību metodoloģijas pamatvirzieni; un, visbeidzot, vai šī metodoloģija tiek piemērota vecumam atbilstošā veidā, kā to saprot ar cilvēkbūtnes antroposofiskais skatījums.
Svarīgi ir tas, ka katrai skolai jārīkojas radoši un atbildīgi ar šeit minētajām jomām. Iepriekšminētais veido lielāko daļu skolas identitātes, ko papildina tas, ko var uztvert kā iekšējo nozīmi* ikvienā skolotājā un skolotāju kolēģijā. (*iekšējā nozīme= iekšējā motivācija, izpratne)
Skolas identitāti noteiks tas, cik lielā mērā vairākums skolotāju ir strādājuši pie atvērtības un tālākas pašizglītošanās centieniem ar antroposofijas palīdzību. Darba prieks, dziņa izprast cilvēkbūtni kā izglītības pamats un sadarbība ar vecākiem veido katras skolas individuālo gaisotni un ir tās iekšējā izpausme, ko parasti uztver kā skolas garu.
Pamatprogramma
Mācību programma nav patvaļīga, bet ir Valdorfa izglītības sastāvdaļa. Tā iezīmē būtiskākās mācību vadlīnijas, kuru piemērošana atbilstoši vecumam veicina bērnu un jauniešu attīstību, pateicoties tai piemītošai atkārtotai atspoguļošanai un priekšmetu caurviju izkārtojumam vairāku gadu garumā saistītos lokos. Tā nepārtraukti tiek attīstīta, ņemot vērā ģeogrāfisko un kultūras telpu, kā arī politisko, vispārējo un globālo attīstības virzienu laika gaitā.
Katra skola atrodas kādā kulturālā, ģeogrāfiskā un politiskā telpā. Tas ietekmē to, kā mācību programma ir salāgojama ar Rūdolfa Šteinera ieteikumiem par klases iekārtojumu un skolu arhitektūru, lai izveidotu katrai klasei īpaši piemērotu atmosfēru.
Katram reģionam un valstij ir sava pieeja pasaules vēsturei, kas ir tās unikālās vēstures rezultāts un arī ietekmē mācību programmu.
Katra skola ir jāapmierina vietējo izglītības pārvalžu atbildīgo iestāžu noteiktās prasības. Piemēram, tas, cik lielā mērā valsts mācību programmas prasības ir iekļautas Valdorfa skolas mācību programmā, ir atkarīgs no katras valsts politikās situācijas. Arī Rūdolfa Šteinera mācību stundu specifikāciju izmantošana, kas, piemēram, vairāk attiecas uz rietumu kultūras vērtībām, var būt papildinātas vai aizstātas ar atbilstošu citu kultūras saturu, kas ir līdzvērtīgs, ja vien tiek saglabāta izglītojošā iedarbība. Attiecīgi var organizēt svešvalodu mācīšanu daudznacionālajās valstīs. Rūdolfa Šteinera specifikācijas attiecībā gan uz vispārīgo metodiku, gan mācību metodiku un dažādu valodu kvalitatīvais raksturojums ir noteicošais. Valstīs, kurās blakus pastāv vairākas reliģijas, tās skolā atspoguļo skolas tradīcijās(paražās) un svētkos. Iepriekš saskaņojot ar vecākiem, reliģijas stundas var būt veidotas saskaņā ar viņu konfesiju vai ārpuskonfesionālas.
Daudzās valstīs pastāv valsts prasības, kas ietekmē izglītības programmu un ir pretrunā ar izpratni par bērnu attīstību valdorfizglītības jomā. Tās rindojas no agra skolas sākuma līdz dažādām pāragrām akadēmiskajām mācībām. Katrā skolā atrodami risinājumi, veidi un kompromisi, kas saglabā valdorfizglītības garu, vienlaicīgi ievērojot likumā noteiktās prasības. Šādās konfliktējošās prioritātēs ir svarīgi radīt produktīvu iespējamā un ideālā saplūšanu, lai radoši strādātu un atbalstītu bērna attīstību mācību programmā.
Attiecības starp skolotājiem un skolēniem. Attiecības ar pasauli.
Bērna attīstība un skolas mācības tiek īstenotas, balstoties uz bērna uzticēšanos attiecībās ar skolotājiem, ar apkārtējo telpu un bērna uztveri par pasauli. Valdorfa skolotājiem ir īpaša atbildība par to, lai šīs attiecības būtu dzīvības pilnas.
Pusaudža gados attiecības mainās, jo tagad no mācību priekšmetu perspektīvas uzmanības centrā ir tikšanās ar pasauli un iesaistīšanās tajā, lai iedrošinātu skolēnus veidot pašiem savus spriedumus, motivēt empātiju un neatkarīgu rīcību. Šeit ir ļoti svarīgi, lai vidusskolas skolotājiem, līdz ar viņu piemērotību mācīt savu tēmu, būtu spēja sadarboties ar jauniešiem tā, lai viņi atpazītu to, ko viņi vēlas, un attīstīt drosmi vadīt attiecīgi savu biogrāfiju.
Stundas ir veiksmīgas, ja tās jauniešos pamodina tālāk-sniedzošus jautājumus, un viņos neattīstās un neparādās neieinteresētība, bet patiesa interese par līdzcilvēkiem un pasauli. Skola atrod risinājumus un veidus, kā uzturēt līdzsvarotas attiecības starp spiedienu būt veiksmīgam, gatavojoties eksāmeniem, un prasībām veselīgai garīgajai un fiziskajai attīstībai.
Mākslinieciskais
Viens no valdorfizglītības neapstrīdāmiem mērķiem ir apvienot izglītību ar dzīvi, nevis ar abstraktu zināšanu uzkrāšanu. Skola ir izpildījusi izglītojošo uzdevumu tikai tad, ja skolēna vēlākā dzīvē, pēc skolas beigšanas, viņa cilvēcība ir atvērta spēcīgai domāšanai, jūtām un gribai.
Veids, kādā šīs spējas saistās viena ar otru, nosaka, vai cilvēks spēs sekot savam paša ceļam. Tas, vai un kā šīs spējas tiek integrētas cilvēka “ES”, ietekmēs cilvēka neatkarību.
Šajā sakarā mākslinieciskā mācīšana ir svarīgs instruments. Tā nozīmē vairākas lietas:
- Skolotāji paši kopj kādu mākslas formu; viņiem pašiem jāīsteno kāda mākslas forma.
- Viņi savā stundās izmanto mākslinieciskas metodes (glezniecību, zīmēšanu, recitāciju, mūziku, utt.).
- Pašas mācību stundas ir mākslinieciskas savā oriģinalitātes, tēlainības un radošuma izteiksmē, kā arī ar hronoloģiskās progresijas struktūru, ko skolēni uztver ar dzīvu pārmaiņu no dziļākās uzmanības uz atslābināšanos starp uzdevumiem. Šis mākslinieciskais raksturs stundas uzbūvē veido valdorfizglītības būtību.
- Skolotāji cenšas radīt atbilstošu estētisko vidi skolā un klasē, jo tai ir neapzināta ietekme uz skolēnu noskaņojumu.
Mākslinieciski veidojot stundas, ceļš ir mērķis, jo tas ir dzīvs kā pati māksla. Tā darot, skolotāji cenšas attīstīt savus pašu paņēmienus un cik vien iespējams izvairīties no gatavām metodēm. Šeit ir būtiski, vai mākslinieciskais tiek izmantots kā mērķis vai izglītības nolūkos.
Formas: Skolas un mācību stundu struktūra.
Iecerēdams Valdorfa skolas, Rūdolfs Šteiners sniedzis tikai dažas identitātes veidojošas formas, kas balstās, no vienas puses, uz izpratni par cilvēku un, no otras puses, skolu sabiedriskajā uzdevumā. Tās ir:
Bērniem:
1) stabilas, veiktspējā diferencētas skolēnu grupas. Klases sakārtotas pēc vecuma nevis pēc standartizētas plūsmas;
2) blakus ir iespējamas noteiktas priekšmetu plūsmas;
3) klases skolotājs kā pavadonis vairāku gadu garumā (ideālā gadījumā līdz skolēna 14 gadu vecumam);
4) galvenā (periodu) stunda no rīta. Pēc tam priekšmetu mācību stundas;
5) pirmsskolas līmenis bez akadēmiskiem mācību mērķiem;
6) skola kā integrēta skola no pirmsskolas vecuma līdz pilngadībai;
7) individuālais atbalsts skolēniem klases kopienas ietvaros;
8) kopmācības meitenēm un zēniem.
Skolotājiem:
1) Katrs skolotājs ir pilnībā atbildīgs par skolu kā veselumu.
2) Iekšējā un ārējā saistība tiek uzturēta ar regulārām kopīgām izglītības sanāksmēm, tādējādi turpinot mācīties.
3) Parasti skolu pārvalda skolotāji un vecāki, un to nenosaka no ārpuses.
4) Vecāki un skolotāji veido kopienu, kas ir atbildīga par skolu.
5) Skolotāji meklē un atrod kvalitātes attīstības formas.
6) Katrs skolotājs ir atbildīgs par savām stundām, kas balstās uz cilvēka antroposofisko izpratni, par profesionālo standartu saglabāšanu, par attiecībām ar skolēniem, par savu sociālo, profesionālo un mācību priekšmetu pasniegšanas kompetenci, kā arī par valdorfizglītības mērķiem.
Attīstības veselība
Valdorfa skola parasti tiek veidota, pakāpeniski attīstot vienu klasi pēc otras. Katra skolas iniciatīva attīstās un aug. Pamatskolas dabiskā attīstība noved pie vidusskolas izveidošanas. Ja vidusskola tiek izveidota priekšlaicīgi, tas var radīt risku skolas pastāvēšanai. Tāpēc attīstībai un izaugsmei ir jāsaglabā līdzsvars, lai nodrošinātu izglītības uzdevumu. Iestādes lielums ietekmē skolas kā organisma veselību, kā arī to, kā tiek uzturēts skolas izglītības un sociālais uzdevums.
Veselīgs skolas organisms ietekmē arī finanses. Tā kā lielākajā daļā valstu Valdorfa skolas nav valsts finansētas, skolas izmaksas sedz vecāki. Tādēļ daudzās valstīs tās ir atkarīgas no ziedojumiem. Daudzās skolās izpaužas liela apņemšanās un radoši risinājumi, lai saglabātu savu finansiālo veselību un turpinātu skolas attīstību.
Skolas kopiena. Līdzāspastāvēšana.
Valdorfa skolas pamatā ir skolas kopiena, un vecāku, skolotāju, skolēnu un personāla veiksmīgā sadzīvošana kā cilvēkiem. Visu savu rīcību un kopīgo darbu vada cilvēciskums un cilvēka cieņa. Ikviens iesaistītais var kopā attīstīt svarīgas nehierarhiskas sadarbības formas. Šajā sakarā visos skolas vadības procesos, kā arī lēmumu pieņemšanas procesos tiek veicināta caurspīdība un skaidrība (nevis personīga un institucionāla vara). Šie ir tie pamati indivīda iesaistē kopienā un skolas uztverei tās vidē.
Dažādi pasākumi un formas atvieglo skolotāju un vecāku (vecāku vakari, konsultācijas, apspriedes, pārrunas par skolēnu) sadarbību, kurā skolotājiem jo īpaši jāizrāda vislielākā rūpe, kā ievērot universālo cilvēcības garu. Ja šādi centieni tiks uztverti skolā, tas paaugstina tās tēlu kā par iestādi, kas apzinās savu sociālo atbildību.
Skolas pārvaldība.
Skolotāji un vecāki ir kopīgi atbildīgi par Valdorfa skolu. Viņi to sakārto un veido saskaņā ar saviem kopīgajiem nodomiem. Skolās, kas pastāv jau vairākas desmitgades, dažkārt ir vērts rūpīgi pārskatīt iekārtu, lēmumu pieņemšanas kārtību un pārvaldības principus.
Skolas vadīšana nozīmē, ka vienmēr ir skaidra sapratne par valdorfa skolas uzdevumu un misiju, un svarīgi turpināt pie tā strādāt. Tas ir iespējams, tikai kopīgi studējot šīs izglītības sistēmas antroposofisko pamatu. Tāpēc skolas pārvaldība ir balstīta uz Valdorfa skolas vienojošo garu, kas tiek nostiprināts, kad kolēģi un vecāki strādā pie šiem pamatiem.
Valdorfa skolas ir pašpārvaldes (t.i., nevalstiskās) organizācijas. Skolotāji un vecāki pārvalda skolu un izveido šim nolūkam atbilstošas institūcijas.
Pamatojoties uz to, skolas organizācija, finanses, administrācija utt. var būt izveidota ļoti dažādos veidos.
Mūsdienās tas galvenokārt ir uzdevumu un pienākumu deleģēšanas formas, kuras ir saskaņotas un savienotas ar skolas misiju, tiek apspriestas un kopīgi pieņemtas ar tieši iesaistītajiem cilvēkiem. Šī skolas pārvaldes forma ir viena no galvenām Valdorfa skolas iezīmēm.
Noslēguma piezīmes
Kopumā mēs varam teikt: skola ir Valdorfa skola, ja lielākā daļa skolotāju dzīvo ar gara dzirksti. Tas padara grūto vieglu, neiespējamo – iespējamu un izgaismo tumsu.