Valdorfa skolas visā pasaulē ir savstarpēji saistītas. Katra skola ir patstāvīga un pati pieņem lēmumus, bet vienlaikus tā nav viena – tā ir daļa no plašas Valdorfa skolu kopienas.
Skolas sadarbojas savā starpā, dalās pieredzē un palīdz cita citai.
Piemēram, skolas no dažādām valstīm var veidot sadarbību, atbalstīt jaunas skolas vai palīdzēt tām skolām, kurām kādā brīdī ir grūtāk.
Šajā sadarbībā iesaistās ne tikai skolotāji, bet arī vecāki un reizēm skolēni.
Viņi piedalās kopīgās sanāksmēs, mācībās un konferencēs Latvijā un citās valstīs, lai mācītos un attīstītu skolu.
Svarīgi ir tas, ka Valdorfa skolas apzinās – tās ir daļa no lielākas kopienas.
Sadarbība un savstarpēja uzticēšanās stiprina skolu, bet noslēgšanās un nevēlēšanās sadarboties to vājina.
Tāpat Valdorfa skola sevi redz kā daļu no apkārtējās sabiedrības –
tā iesaistās vietējās kopienas dzīvē un veido attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Skolas identitāte
Katra Valdorfa skola ir unikāla. Tās identitāti veido tas, kā skola pastāv ar savām īpašajām iezīmēm, stiprajām pusēm un attīstības iespējām. To nosaka skolas vēsture, atrašanās vieta, vecāki-dibinātāji un skolotāji, kā arī Valdorfa izglītība, ko izstrādāja Rūdolfs Šteiners.
Tas, kā šī izglītība tiek īstenota praksē un kā tas redzams klasē, atkarīgs no katras skolas apstākļiem — skolotāju darba veida, mācību metodēm un mācību materiāla pasniegšanas. Līdzīgi svarīgi ir, vai tiek ievēroti Valdorfa mācību pamatprincipi un vai tie tiek piemēroti vecumam atbilstoši, kā to skaidro antroposofijas skatījums uz cilvēkbūtni.
Skolai jādarbojas radoši un atbildīgi, un liela nozīme ir skolotāju motivācijai, vēlmei mācīties un pilnveidoties. Darba prieks, vēlme izprast cilvēku un sadarbība ar vecākiem veido katras skolas īpašo atmosfēru, ko parasti sauc par skolas garu.
Pamatprogramma
Valdorfa mācību programma nosaka svarīgākās vadlīnijas, kas, pielāgojot vecumam, palīdz bērniem un jauniešiem attīstīties. Mācības tiek organizētas tā, lai svarīgas tēmas atkārtotos un savienotos vairākos mācību gados, radot skaidru un saistītu mācību pieredzi. Programma pastāvīgi tiek pilnveidota, ņemot vērā vietējo kultūru, ģeogrāfiju un laika gaitā mainīgos politiskos un globālos notikumus.
Katra skola darbojas savā reģionā un valstī, kas ietekmē gan mācību programmu, gan klases iekārtojumu un skolu arhitektūru, lai veidotu piemērotu mācību atmosfēru. Vietējā vēsture, valodas un kultūras īpatnības tiek integrētas, saglabājot Valdorfa mācību metodes būtību.
Skolām jāievēro arī valsts noteiktās prasības. Dažkārt tās var atšķirties no Valdorfa izglītības principiem, piemēram, attiecībā uz mācību sākuma vecumu vai akadēmisko slodzi. Katra skola atrod risinājumus un kompromisus, lai saglabātu Valdorfa garu un vienlaikus ievērotu likumu prasības.
Reliģijas un tradīcijas tiek iekļautas, ņemot vērā vietējo vidi un vecāku vēlmes, un svešvalodu mācība tiek pielāgota daudznacionālajās skolās. Galvenais ir radīt radošu, atbalstošu mācību vidi, kas veicina bērna attīstību.
Attiecības starp skolotājiem un skolēniem. Attiecības ar pasauli.
Bērna attīstība un skolas mācības balstās uz uzticēšanos. Bērnam jāuzticas skolotājiem, telpai, kurā viņš mācās, un savai uztverei par pasauli. Valdorfa skolotājiem ir īpaša atbildība nodrošināt, lai šīs attiecības būtu dzīvības pilnas un atbalstošas, jo no tām lielā mērā atkarīga bērna attīstība.
Kad bērni kļūst par pusaudžiem, attiecības mainās. Tagad uzmanība vairāk pievērsta tam, kā skolēni sastop pasauli un iesaistās tajā. Skolēni tiek mudināti veidot savus spriedumus, attīstīt empātiju un mācīties patstāvīgi rīkoties. Vidusskolas skolotājiem līdz ar tēmas mācīšanas prasmi jāspēj sadarboties ar jauniešiem tā, lai palīdzētu viņiem atpazīt savas vēlmes un attīstīt drosmi vadīt savu dzīvi.
Stundas ir veiksmīgas, ja tās pamodina skolēnos patiesu interesi, uzdodot tālāk sniedzošus jautājumus, un neļauj attīstīties neieinteresētībai. Skola meklē veidus, kā saglabāt līdzsvaru starp spiedienu būt veiksmīgam, gatavojoties eksāmeniem, un prasībām veselīgai bērna fiziskajai un garīgajai attīstībai.
Viens no Valdorfa izglītības galvenajiem mērķiem ir savienot mācības ar dzīvi.
Skola veiksmīgi izpilda savu uzdevumu tikai tad, ja pēc skolas beigšanas skolēns ir atvērts domāšanai, jūtām un gribai, un spēj sekot savam patiesajam ceļam. Tas, kā šīs spējas – domāšana, jūtas un griba – savienojas, ietekmē cilvēka neatkarību un spēju īstenot savu dzīvi.
Šajā procesā īpaši svarīga ir mākslinieciskā mācīšana. Tas nozīmē vairākas lietas:
- Skolotāji paši strādā ar kādu mākslas formu, piemēram, zīmēšanu, mūziku vai literatūru.
- Skolotāji mākslinieciskas metodes izmanto stundās: glezno, zīmē, recitē, spēlē mūziku u. tml.
- Stundas pašas par sevi ir mākslinieciskas, tās veidotas radoši, tēlaini un ar pakāpenisku struktūru, kas palīdz skolēniem koncentrēties un pēc tam atslābināties. Tas veido Valdorfa mācību būtību.
- Skolotāji cenšas radīt estētisku vidi klasē un skolā, jo tā neapzināti ietekmē skolēnu noskaņojumu un mācību pieredzi.
Mākslinieciski veidojot stundas, pats mācību process kļūst par mērķi – tas ir dzīvs kā pati māksla. Skolotāji attīsta savus paņēmienus un cenšas nepaļauties tikai uz gatavām metodēm. Svarīgi, ka mākslinieciskās metodes tiek izmantotas ne tikai kā izglītības līdzeklis, bet arī kā mērķis, lai veidotu dziļu un radošu pieredzi skolēniem.
Formas: skolas un mācību stundu struktūra
Kad Rūdolfs Šteiners veidoja Valdorfa skolu ideju, viņš noteica dažas pamatformas, kas veido skolas identitāti. Tās balstās gan uz izpratni par cilvēku, gan uz skolas sabiedrisko uzdevumu.
Bērniem:
- Skolēni mācās stabilās grupās pēc vecuma, nevis standartizētas plūsmas.
- Dažiem priekšmetiem var būt atsevišķas grupas.
- Klases skolotājs pavada bērnus vairākus gadus (ideāli līdz 14 gadu vecumam).
- No rīta ir galvenā “periodu stunda”, pēc tam seko priekšmetu stundas.
- Pirmsskolā nav akadēmisku mērķu, bērni mācās spēlējoties un dzīvojot kopienā.
- Skola darbojas kā viena veseluma, no pirmsskolas līdz pilngadībai.
- Skolēniem tiek nodrošināts individuāls atbalsts klases kopienā.
- Meitenes un zēni mācās kopā.
Skolotājiem:
- Katrs skolotājs ir atbildīgs par skolu kā veselumu.
- Skolotāji regulāri sanāk kopīgās izglītības sanāksmēs, turpinot mācīties un attīstīt savu darbu.
- Skolas pārvalde parasti ir skolas valdes, skolotāju un vecāku rokās.
- Skolotāji un vecāki veido kopienu, kas rūpējas par skolu.
- Skolotāji meklē veidus, kā uzlabot mācību kvalitāti.
- Vecāki meklē veidus, kā uzlabot skolas dzīves kvalitāti.
- Katrs skolotājs ir atbildīgs par savām stundām, saglabājot profesionālos standartus, attiecības ar skolēniem un Valdorfa mācību mērķus.
Attīstība
Valdorfa skolas parasti attīstās pakāpeniski, viena klase pēc otras. Skola aug un attīstās soli pa solim. Skolas attīstībai jābūt līdzsvarotai, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību. Skolas lielums ietekmē tās veselību kā organizma – gan mācību, gan sociālajā jomā.
Veselīgs skolas “organisms” ietekmē arī finanses. Tā kā lielākajā daļā valstu Valdorfa skolas nav pilnībā valsts finansētas, tās uztur vecāki ar līdzmaksājumu. Skolās tiek rasts radošs risinājums, lai saglabātu finansiālo stabilitāti un turpinātu attīstību, vienlaikus nodrošinot skolas uzdevumu un kvalitāti.
Skolas kopiena un līdzāspastāvēšana
Valdorfa skolas pamatā ir kopiena – vecāki, skolotāji, skolēni un cits skolas personāls. Viss darbs un sadzīve balstās uz cilvēciskumu un cieņu pret citiem. Katrs iesaistītais var piedalīties sadarbībā, kas nav balstīta uz hierarhiju vai varu, bet uz savstarpēju uzticēšanos un atbildību. Šī attieksme veido skolas kopējo vidi un ietekmē katra indivīda pieredzi kopienā.
Skolā tiek rīkoti dažādi pasākumi un formas, kas atvieglo sadarbību starp skolotājiem un vecākiem – piemēram, vecāku vakari, konsultācijas, apspriedes un pārrunas par skolēniem. Šajā procesā skolotāji īpaši rūpējas, lai darbā tiktu ievērots universālais cilvēcības gars. Kad šī attieksme ir jūtama skolā, tā pastiprina skolas tēlu kā vietu, kas apzinās savu sociālo atbildību un rūpējas par kopienu.
Skolas pārvaldība
Valdorfa skolu kopīgi pārvalda skolas dibinātāji, skolotāji un vecāki. Viņi kopā organizē skolu, pieņem lēmumus un veido tās kārtību, balstoties uz kopīgiem mērķiem. Pat skolās, kas darbojas jau vairākas desmitgades, laiku pa laikam ir lietderīgi pārskatīt skolas iekārtu, lēmumu pieņemšanas kārtību un pārvaldības principus.
Skolas vadīšana nozīmē skaidri apzināties Valdorfa skolas uzdevumu un misiju un kopīgi turpināt pie tās strādāt. Tas iespējams tikai tad, ja skolotāji un vecāki mācās un pārzina Valdorfa izglītības antroposofiskos pamatus. Skolas pārvaldība balstās uz vienojošo garu, kas veidojas, kad visi strādā kopā pie šiem pamatiem.
Valdorfa skolas parasti darbojas kā pašpārvaldes iestādes – tās nav valsts pārvaldītas.
Skolotāji un vecāki izveido institūcijas skolas pārvaldībai, un organizācija, finanses un administrācija var tikt sakārtotas dažādos veidos.
Mūsdienās pārvaldība galvenokārt balstās uz uzdevumu un pienākumu sadalījumu, kas ir saskaņots ar skolas misiju. Lēmumi tiek apspriesti un pieņemti kopīgi ar tieši iesaistītajiem. Šāda pārvaldības forma ir viena no Valdorfa skolas raksturīgākajām iezīmēm.